Pjuhticas Dievmātes aizmigšanas sieviešu klosteris — pieder Maskavas Patriarhāta Igaunijas Pareizticīgo Baznīcai. Tas nodibināts 1891.gadā. Pjuhticas klosteris Igaunijā ir īpaša svētvieta, uz kuru dodas neizsīkstošas svētceļnieku straumes. Šurp dodas gan pa vienam, gan grupās, gan uz vienu dienu, gan vairākām. Cits dodas uz Pjuhticu izzinošā ekskursijā, cits meklē mierinājumu lūgšanās, cits pateicībā, cits grib iepazīt ticību. Pjuhtica tulkojumā no igauņu valodas nozīmē „svētā vieta”. Leģenda stāsta, ka gani redzējuši spožu gaismu ozolu birzī un sievieti debeszilā mantijā. Viņi, nonākuši līdz birzij, atrada Dievmātes ikonu, vēlāk šajā vietā tika uzbūvēta kapela.

Tagad klosterī ir sešas baznīcas un kapelas, ceļļu korpusi, svētceļnieku viesnīca, nespējnieku patversme, muzejs, saimniecības ēkas, tur dzīvo 170 māsas, kas lasa un dzied dievkalpojumos, uzkopj dievnamus, izšuj svētkalpotāju tērpus, gatavo ēdienu, audzē dārzeņus, augļus, ogas un ziedus, uztur apmēram 20 govju ganāmpulku.. Mums būs iespēja pabūt Dievmātes Aizmigšanas katedrālē un pastaigāties pa klostera teritoriju. Uz svētavotu jau vairāk nekā 400 gadus diendienā nebeidz plūst ļaudis. Gan vietējie, gan ceļinieki stāsta, ka no avota ūdens pieredzējuši dziedināšanu. Šo ūdeni ļaudis ved arī uz mājām, lai turpinātu dziedināšanu. Ir zināmi daudzi dziedināšanas gadījumi, kas tiek reģistrēti speciālā grāmatā. Uz klosteri tiek sūtītas vēstules no visas pasaules, kurās tiek ziņots par brīnumiem, ko pieredzējuši cilvēki ar ticību atbraucot uz šo svēto vietu.  Šajā dienā arī Jums ir iespēja pārliecināties par to, nesteidzīgi staigājot pa Pjuhticas klosteri, dzerot Svēto ūdeni, gremdējoties svētavotā.

Brīvais laiks. Izbraukšana no klostera

No Pjuhticas brauksim pa Peipusa ezera krastu, viesosimies zvejnieku un krievu vecticībnieku ciemos ar koka lūgšanu namiem un skatu uz bezgalīgo Peipusa ezeru.

Atpakaļceļa – neliela autobusu ekskursija pa Tartu – pašu vecāko studentu un jauniešu pilsētu Baltijā.
Mājupceļā īsa apstāšanās, lai apmeklētu veikalu Tartu centrā.